Publiskā ārtelpa kā sociālās atdzimšanas veicināšanas instruments

Barselonas piemērs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

«Pilsēta nav tikai objektu un epizožu virknējums, bet gan saistīts veselums un iedarbojoties uz kādu vienu tās daļiņu — vai tā būtu ēka, publiskā telpa vai kas cits, — mums jāņem vērā pilsēta kopumā» saka Barselonas arhitekts Žordi Farando (Jordi Farrando), kurš iepriekšējā nedēļas nogalē bija ieradies Rīgā, sniedzot lekciju un piedaloties Radi Rīgu seminārā.

Jordi Farrando — arhitekts un ainavu arhitekts, būdams viens no Barselonas pilsētas domes Pilsētvides projektu nodaļas dibinātājiem, viņš jau no 80. gadu sākuma bijis iesaistīts Katalonijas galvaspilsētas pilsētvides atjaunošanā. Bijis pasniedzējs Katalonijas Politehniskajā universitātē un bieži uzstājies ar lekcijām dažādās citās augstskolās un semināros. Šobrīd Farando ir arī Starptautiskās arhitektu savienības (UIA) ģenerālsekretārs.

Barselonas stāsts kā iedvesmojošs piemērs ir zināms ikvienam, kas interesējas par mūsdienu pilsētu attīstību un pilsētvides atjaunošanu. Mērķtiecīgi ieguldot pūles un līdzekļus publiskās telpas projektos, iedzīvotājiem draudzīgos pilsētas pārbūves un infrastruktūra risinājumos, kā arī mūsdienu arhitektūrā, Barselona 30 gadu laikā ir kļuvusi par vienu no patīkamākajām, interesantākajām un skaistākajām pilsētām Eiropā un pasaulē. Kā zināms, viens no nozīmīgākajiem grūdieniem pilsētas attīstībā šajā laikā bija 1992. gada olimpiskās spēles. Jūs esat viens no Pilsētvides projektu nodaļas dibinātājiem..

Jā, kopš šī nodaļa tika izveidota 1981. gadā.  Tās mērķis jau no sākuma bija izmantot publisko telpu kā instrumentu pilsētas transformācijai. Tā sākotnējā doma bija, ka investējot publiskajā telpā, mēs spēsim ne vien uzlabot to, bet arī radīt apstākļus, lai mainītos apkārtne šis publiskās ārtelpas tuvumā.

Mani interesē, kā tas sākās. Mēs zinām, ka jau krietni pirms tam Barselona bija izmantojusi lielus starptautiskus notikumus, kā grūdienus vai atspērienus pilsētas attīstībai. Pasaules izstāde 1888. gadā un Elektroindustrijas izstāde 1929. gadā, no kuras vislabāk zinām Mīsa van der Roes paviljonu, izveidoja to pilsētas daļu ap Plaça d’Espanya laukumu un reizē tie bija kā centieni un ambīcijas līdzināties tādām metropolēm kā Parīze vai Londona.

Barselona nekad nav bijusi valsts galvaspilsēta, tāpēc investīcijas, kas ienāk pilsētās, tikai tāpēc, ka tās ir galvaspilsētās,  tai ir gājuši garām. Lai attīstītos — ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī ekonomiski, šādām pilsētām ir jāatrod savs ceļš, jāizdomā notikumi, kas piesaistītu ekonomiskos resursus. Protams, šie pasākumi deva arī pilsētas fizisku pieaugumu dažos rajonos, taču daudz nozīmīgāk ir, ka pirmā izstāde, 1888. gadā Barselonā ienesa elektrību — pilsētā, kas līdz tam tika apgaismota ar gāzi. Savukārt 1929. gada izstāde rosināja Barselonas pazemes transporta sistēmas izveidi — uz šo notikumu tika atklātas divas pirmās metro līnijas. Tie ir tādi atsevišķi piemēri.

Bet pārmaiņas, kas aizsākās 70. gadu beigās — vai to iniciatori bija iedzīvotāji vai pilsētas vadība?

Barselona, kāda tā bija 1960.-1970. gados bija diezgan nemīlīga. Nelabvēlīgi sanitārie apstākļi, slikti uzturēta publiskā ārtelpa, slimnīcas un skolu trūkums utt. Iedzīvotāji, kas bija ieinteresēti, tiecās organizēties grupās, lai pieprasītu šis lietas. Šie cilvēki gandrīz vienmēr atrada arhitektu vai plānotāju, cilvēku, kas varētu palīdzēt tehniskā ziņā. Vēlāk šajā procesā iesaistījās arī politiķi. Tad, kad jau notika pirmās demokrātiskās pilsētas domes vēlēšanās, 1979. gadā, cilvēki, kas bija iesaistīti minētajās lietās, dabiski kļuva par tiem, kas uzņēmās atbildību par pilsētu un arī virzīja procesu, ko vēlāk pārņēma pilsētas iestādes.

Tātad iniciatīva nāca no apakšas — tas ir pilnīgi pretēji tam, kā notiek lielākā daļa attīstības procesu Rīgā. Nesen aizsāktais apkaimju projekts un no vairākiem desmitiem apkaimju tikai kādās piecās ir izveidotas vietējās biedrības, kas ir ieinteresētas rīkoties sava rajona labā. Tas kopumā droši vien raksturo padomju mantojumu, vietējo mentalitāti un kultūru. Bet kā tas bija Barselonā tolaik?

Galvenokārt uzlabošanā bija ieinteresēti iedzīvotāji pilsētas perifērijā, respektīvi, trūcīgajos rajonos, kur apstākļi sliktāki un vajadzības bija spiedīgākas.  Procesiem attīstoties, aktivitāte ir kritusies, pilsētas iestādēm uzņemoties vadību, vajadzībām pieaugot, atkal kāpinājusies. Šodien ir izstrādāta virkne procedūru, kas ļauj iedzīvotājiem iesaistīties apkaimes mērķu un vajadzību definēšanā.

Par pilsētas pārvaldi — Barselona ir sadalīta desmit rajonos, bet kopš 2009. gada ir izstrādāts arī sīkāks iedalījums — 73 apkaimes. Kāds ir šo rajonu un apkaimju tiesiskais statuss? Vai tajos ir vēlētas padomes? Vai tikai kāda izpildvara?

Rajoni tikai izveidoti 80. gadu vidū, lai decentralizētu pilsētas pārvaldi, būtu tuvāk pilsētas iedzīvotājiem.  Rajonos ir padomes, taču Spānijas administratīvā sistēma neparedz atsevišķas vēlēšanas pilsētu rajonu padomēm. Tāpēc rajona padomi veido tie deputāti, kas ir ievēlēti pilsētas domē no attiecīgā rajona. Tādejādi politisko spēku attiecība kādā rajonā var atšķirties no proporcijas pilsētas domē. Rajona padomes uzdevums ir būt par iedzīvotājiem tuvākajiem pilsētas vadības pārstāvjiem. Lēmējvara Barselonas pašvaldībā ir atdalīta no izpildvaras. Apkaimes ir kā rajona struktūrvienības, tām ir loma plānošanā, sociālajā sistēmā, piemēram skolas — ja tu dzīvo šajā apkaimē, tad bērniem jāmācās tuvākajā skolā.

Iepazīstoties ar Barselonas reģenerācijas politikas pamatprincipiem, viens ir — stiprināt vietējo politisko vadību, kas virzītu atjaunošanas procesus. Tas izklausās skaisti, bet Barselonas gadījumā tas ir arī patiesi, pretstatā vairumam Austrumeiropas pilsētu, kas pēdējos 20 gados piedzīvojušas diezgan amerikānisku attīstību, kur privātās intereses dominē pār sabiedriskajām. Kā Barselonai izdevies būt tik veiksmīgai?

Mēs runājam par laika periodu, kas ir 30 gadi. Tātad patiesībā runa ir par atšķirīgiem posmiem. Ja atgriežamies 1980. gados, tad jā — tai laikā var runāt par stiprām publiskās pārvaldes iestādēm, kas ar to nodarbojās. To ietekmēja vairāki faktori, bet viens ir kā reakcija uz iepriekšējo periodu — līdz 1979. gadam, kad pilsētas mērs un padome netika ievēlēta. Šiem cilvēkiem bija ļoti daudz savtīgu interešu, pilsēta attīstījās veidos, kas nebija caurspīdīgi, demokrātiski un visu iedzīvotāju interesēs. Tāpēc pirmajai vēlētajai pašvaldībai bija jādarbojas pilnīgi citādi — mums ir uzticēta atbildība,  mēs esam demokrātiski ievēlēti un mēs darīsim to un to. Tas daļēji izskaidro šo spēku.

Otrs faktors ir ekonomiskā situācija — arī Spānijā bija jūtamas vēl 1970. gadu naftas krīzes sekas un privātais sektors nebija pietiekoši spēcīgs, tam trūka naudas lielām lietām. Publiskā pārvalde darīja to, kas tagad tiek uzskatīts par klasisku piemēru — investēt publisko naudu lietās, kas varētu iedarbināt ekonomiku. Tas bija otrs iemesls. Tātad tie bija īpaši apstākļi, kādi vairs nebija 2000. gadu sākumā. Situācija bija mainījusies — privātais sektors plauka, kamēr publiskā nozīme samazinājās. Apstākļi tagad ir daudz līdzīgāki situācijai, kāda jums ir šeit, vai kāda ir ļoti daudzās pilsētās šodien.

Turpinot šo tēmu, es gribēju pievērties Barselonas rajonam, kas manī raisījis vislielāko mulsumu — Diagonal Mar, Barselonas Foruma apkaimei. Tas, kā šis rajons izskatās — drīzāk kā amerikāņu pilsēta, tāds Maiami stils — zema blīvuma apbūve, ar augstceltnēm, bez Barselonai raksturīgās kvartālu formas, ja neskaita pludmali, mūsdienu arhitektūras un dizaina klātbūtni, tad tajā ir tik maz no tās  Barselonas, ko mīlam. Mani izbrīnīja tas, kā tādā citādi tiek priekšzīmīgā pilsētā varējis notikt. Eixample(tulk. Paplašinājums — Barselonas raksturīgais 19. gs. centrs, kas veidots pēc Serdā (Ildefons Cerdà) plāna — A4D) blīvums  ir 150 dzīvokļi uz hektāru, kamēr šeit – tikai 48.

Jums ir pilnīga taisnība. Forums notika 2004. gadā, rajons veidojās 21. gadsimta sākumā, kad situācija un procesi bija citi, visas iesaistītās puses spēlēja pavisam citas lomas un tā rezultāts ir pilnīgi citāda pilsēta. Patiesībā jau Olimpiskais ciemats bija blīvuma ziņā krietni mazāk apdzīvots (60 dzīvokļi uz hektāru — A4D), nekā Barselonas vēsturiskais centrs un tolaik mēs bijām nobažījušies, kā tas darbosies. Tomēr domāju, ka Olimpiskais ciemats ir labs piemērs, pilsētbūvnieciski tas seko vēsturiskajai shēmai, respektē to. Tomēr tur atrodoties var just, ka blīvums ir mazāks, pieradušam pie Barselonas vēsturiskā centra blīvuma, tas mazliet pārsteidz. Tomēr tur ir elementi, kas spēj to kompensēt. Nonākot Foruma rajonā, blīvums ir mazliet mazāks, taču ne tikai tas — pilsētbūvnieciskā forma ir pilnīgi cita, un tā ir pilnīgi cita pasaule.

Jā, mani tas pārsteidza, likās — jums jau ir divu gadu desmitu veiksmīga pilsētas attīstīšanas pieredze, bet pēkšņi — kaut kas tāds.

Jā, tā ir, bet vēl jo vairāk pārsteidzoši tas var likties, ka visus šos vairāk nekā trīsdesmit gadus, līdz pat šī gada vēlēšanām, Barselonas pašvaldības mēri piederēja vienai partijai — Katalonijas Sociālistu partijai. Tātad partijai, kas vadīja pilsētu tad, kad tapa Forums, vajadzēja it kā turpināt to pašu politiku, īstenot tās pašas idejas, ko iepriekš, bet patiesībā tā nenotika.

Varbūt pilsētās attīstībā tas bija viens no noteicošajiem faktoriem, ka pie varas bijusi nevis labēja, bet kreisā spārna partija, tātad tāda, kas vairāk orientēta uz kopējām, nevis privātām interesēm?

Piekrītu. It īpaši sākumā. Vēlākos gados gan situācija mainījās, neskatoties uz to, ka valdīja tā pati parija. Tagad gan pie varas ir cits spēks un vēl nav zināms, kāds būs kopējais virziens.

Neskatoties uz to, ka cilvēku Olimpiskajā ciematā ir salīdzinoši mazāk, tieši tā pilsētbūvnieciskā shēma ir jauka — kvartāli, kas telpiski turpina Eixample ideju un ģeometriju, bet ar jau tādu pieradinātu modernistu pieeju,  rūpējoties par dzīves kvalitāti — svaiga gaisa un dienasgaismas tur ir vairāk kā 19. gadsimta pilsētas daļā.

Patiesībā viena no lietām, kur Olimpiskā ciemata veidotāji centās atgriezās pie oriģinālajām Serdā idejām attiecībā uz Eixample.  Sākotnēji Eixample kvartāli netika plānoti kā noslēgti, no četrām pusēm apbūvēti. Bija iecerēts, ka kvartālus veidos divi korpusi, reizēm paralēli, reizēm — savienoti leņķī. Vēlāk pats Serdā izstrādāja plānu kvartāliem ar trim korpusiem. Taču tiklīdz sākās būvniecība, tie tika veidoti jau kā noslēgti kvartāli. Tāpēc Olimpiskajā ciematā, kur process bija daudz vairāk kontrolēts, nekā pilsētā, kas veidojās 19. gadsimta otrajā pusē, plānotāji tiecās  atgriezties pie sākotnējām idejām un veidot kvartālus, bet ne vienmēr pilnībā noslēgtus.

Bet, protams, pilsētas raksturs tad ir cits. Neorganizētā un spontānā pilsēta ir daudz dzīvīgāka, tāpēc, domāju nav nemaz slikti, ka Serdā ideja netika īstenota tādā mērā, kā viņš bija iecerējis. Atgriežoties pie vecpilsētas (Ciutat Vella) un tieši El Raval rajona, kur izveidota tā jaunā Rambla del Raval, kur atrodas  Mūsdienu mākslas muzejs un mūsdienu kultūras centrs — kā šādās vietās iespējams atrast līdzsvaru starp tādu pozitīvu intervenci un ģentrifikāciju?

Tā bija ļoti sarežģīta apkaime — ar daudz problēmām, ar ļoti trūcīgiem iedzīvotājiem un daudzām avārijas stāvoklī esošām ēkām. Tā bija agresīva iejaukšanās, ar mērķi ienest jaunu dzīvību šajā apkaimē, bet reizē noturot iedzīvotājus. Tas lielā mērā ir arī izdevies, lielākā daļa iedzīvotāju, kas tur dzīvoja arvien dzīvo tur. Protams, ikdienā tur ir jūtams daudz lielāks spiediens (no citiem sektoriem), It īpaši ap muzeju, tur, kur koncentrējas visas tās publiskās un kultūras iestādēm, tur tagad ir daudz restorānu un kafejnīcu un tamlīdzīgu vietu. Tātad tur ir jūtams zināms ģentrifikācijas spiediens, bet domāju, ka tas ir relatīvi neliels. Taču doma bija ieviest zināmu iedzīvotāju dažādību, dzīvīgumu. Protams, šīs jaunās sabiedriskās ēkas izmanto cilvēki no visas pilsētas un tūristi, taču ir arī tieši vietējiem domātas vietas, mājokļu fonds ir uzlabots.  Bet šie jaunie mājokļi, piemēram, ir ļoti vienkārši, nelieli, ļoti daudz sociālo mājokļu. Tās ir darīts ar nolūku, lai saglabātu vietējo iedzīvotāju proporciju.

Par Barselonas instrumentiem pilsētas atjaunošanā. Viens no būtiskiem punktiem tiek minēta nodokļu politika, kā arī publiski fondi.

Bija stratēģija attiecībā uz atjaunotajām mājām. Līdz tam jums bija jāmaksā nodeva par ikvienu darbu savā mājā — par būvatļauju vai jebko. Tad šī kārtība tika mainīta. Ja jūs neatjaunojiet savas mājas fasādi, tad maksājiet nodokli. Jau tas stimulēja cilvēkus atjaunot, lai nebūtu jāmaksā nodoklis. Tai pašā laikā, protams bija arī pieejama subsīdijas, kas atbalstīja fasāžu renovāciju. Apmēram desmit gadu laikā Barselona piedzīvoja vērienīgu atjaunošanu. Septiņdesmitajos gados Barselona bija daudz tumšāka, nekā astoņdesmitajos, — tieši pateicoties fasāžu atjaunošanai.

Vai nauda nāca no pilsētas vai valsts?

Pamatā  — pilsētas. Taču tā ir diezgan komplicēta shēma — nodokļi, pilsētas fondi un pašu nauda. Bija arī īpaša sponsorēšana — noteiktām «atslēgas» ēkām, kā katedrāle vai tamlīdzīgas būves. Ir īpaša publiska aģentūra, kas privātām kompānijām piedāvā remontdarbu sastatnes izmantot reklāmai, lai par iegūto naudu atjaunoto citas ēkas. Piemēram, jūs atjaunojat kādu ēku, ielas fasādei jums vajag sastatnes un jūs varat uz tām izvietot reklāmu. Taču jums par to ir jāmaksā, jo reklāma ir publiskajā telpā. Šī iemaksātā nauda tiek izmantota, piemēram, lai atjaunotu  pilsētas domes ēkas fasādi.

Cits punkts ir: visvairāk degradēto rajonu perimetru radikāla transformācija — kā tas izpaužas?

Barselona ir veidojusies, pievienojot vairākas pilsētas, to veido dažādas plānojuma struktūras. Un šīs vietas, kur saskaras dažādi pilsētas audumi, iznāk kā divu dažādu apkaimju, dažādu pasauļu nomales — vietās, kur pilsētā ienāk dzelzceļš, vai ceļš vai kādi citi šķēršļi. Daudzas investīcijas šajos nomaļu rajonos bija tam, lai izveidotu jaunus savienojumus starp apkaimēm.

Vai tas attiecas arī uz tiem pilsētas centra apvedceļu maģistrālēm, kas tika veidotas tuvojoties Olimpiskajām spēlēm? Domāju — publiskā telpa ap un virs maģistrālēm.

Tas bija mazliet savādāk. Pilsētas satiksmei vienkārši bija nepieciešami apvedceļi. Risinot šo problēmu, uzdevums bija,  neradīt jaunas barjeras starp pilsētas daļām, bet savienojumus.

Tad vēl — stratēģija jaunas iepirkšanās vietas un apkalpes industriju izvietot pa visu pilsētu, īpaši pilsētas centrā, lai saglabātu dzīvīgas apkaimes. Neatceros konkrētus procentus, bet atminos lasījis pētījumu, par barseloniešu iepirkšanās paradumiem, bet secinājums bija tāds, ka vairākums ir raduši nepieciešamo iegādāt stūra veikaliņos, nevis braukt uz lielākiem iepirkšanās centriem. Ar to daļēji tika skaidrota Diagonal Mariepirkšanās centra neveiksme.

Jā, šai stratēģijai ir divi nolūki. No vienas puses, — lai izvairītos no kādu noteiktu specializētu lietu koncentrēšanās vienā rajonā, lai tās būtu pieejamas visā pilsētā. No otras — lai regulētu lielākus komerciālos rajonus. Tiem ir noteikti nopietni ierobežojumi, tie nevar atrasties jebkurā vietā un būt jebkādi. Laika gaitā šai jomā ir notikušas izmaiņas.

Piemēram, L’Illa (L’Illa Diagonal, arh. Rafael Moneo & Manuel de Solá Morales, 1993 — A4D) Diagonāles vecākajā daļā. Tā ir milzu ēka, vairāk 300m gara, tajā ir arī iepirkšanās centrs, bet ēka ļoti laba. Tā labi iekļaujas pilsētā, neskatoties uz to, ka līdzīgi kā visiem iepirkšanās centriem, tai nav logu, viss ir vērsts uz iekšpusi, taču tā ir izveidots tā, ka pilsētā darbojas veiksmīgi. Tas ir pirmais šāds piemērs un izveidots ļoti rūpīgi. Daži nesenākie ir citādi un arī Diagonal Mar ir tāds piemērs, tie darbojas atbilstoši daudz ierastākām iepirkšanās centru shēmām un tāpēc nav tik veiksmīgi no pilsētbūvniecības viedokļa, tie nav tik labi integrēti pilsētā.

Plānošanas laikā piedalījos diskusijās. Pat veids, kā nokļūt pazemes autostāvvietās,Diagonal Mar iepirkšanās centrā ir citādāks, nekā pārējā pilsētā. Citur nobraukšanas rampa sākas ar ēkas fasādi, kamēr šeit rampas ir izveidotas ielas vidū, kas ir sava veida publiskās telpas privatizācija par labu īpašniekiem. Jo tādā veidā viņiem rampa nav jāveido ēkas iekšpusē, viņi iegūst vairāk stāvvietu, un tā ir publiskā telpa kas absorbē rampas.  Atceros, ka daudz par to diskutējām, taču galu galā politiķi bija tie, kas atļāva attīstītājiem rīkoties šādi. Šajā apkaimē ir daudz tādu lietu, kas ir darītas pilnīgi savādāk, nekā pārējā pilsētā.

Rīgas arhitektūras skolas tradīcija ir ļoti vērsta uzlūkot ēkas kā objektus, domāt nevis par telpu un pilsētu, bet par apjomiem un fasādēm. Katalāņu arhitektūras skola noteikti ir daudz vairāk vērsta uz urbānismu, tā acīmredzami ir tradīcija.

Jā, es, protams nezinu, kā tas ir šeit, bet sacītais man liek domāt, ka mūsu skola (vai — skolas,— šobrīd mums ir vairākas) ir savādāka. Tas ir taisnība, ka visās publiskajās arhitektūras skolās Katalonijā ir šī urbānā pieeja. Ne tikai nodarbojoties ar pilsētplānošanu, bet ikvienam, kurš vēlas kļūt arhitekts, arī tad, ja negrasies kļūt par pilsētbūvniecības speciālistu,  ir jāstudē pilsētplānošana, jo tā ir ļoti būtiska lieta. Darbojoties tikai ar atsevišķu ēku, tā teikt, ar objektu, fasādēm utml., mēs vienmēr esam ļoti ieinteresēti un nodarbināti  ar kontekstu, ar vidi, ar to, kā tā ir saistīta ar pilsētu, kāda ir ēkas nozīme apkaimē un attiecības ar citām ēkām. Tātad tā ir pilsētnieciska, urbāna pieeja, kas ir ļoti būtiska mūsu izglītībā.

Acīmredzot, runājot par Barselonas atjaunošanas politiku, blakus stratēģiskajiem instrumentiem, tieši šī pieeja ir arhitektu pienesums pilsētvides uzplaukumā.

Jā, mums ļoti svarīga ir arhitektūras pilsētnieciskā loma. Pilsēta nav tikai objektu un epizožu virknējums, bet gan nedalāms veselums un iedarbojoties uz kādu vienu tās daļiņu — vai tā būtu ēka, publiskā telpa vai vienalga kas cits, — mums jāņem vērā pilsēta kopumā.

Tūristu pilsētas saskaras ar izaicinājumu, kā noturēt līdzsvaru starp tūristu un vietējo iedzīvotāju interesēm, vienmēr klātesošs ir drauds, ka pilsēta varētu kļūt par  atrakciju parku. Esmu dzirdējis kaut kur, bet īsti neesmu pārliecināts, — ka Barselona grasītos kaut kā ierobežot tūristu plūsmu. Ja ne kopumā, tad — vismaz noteikta līmeņa tūristus. Vai tā ir taisnība?

Barselona pasaules kartē sevi iezīmēja ar Olimpiskajām spēlēm, pirms tam tā nebija nekāda tūristu pilsēta. Šodien to ir daudz un var likties, ka tie traucē. Vietējie jau sen vairs neiet uz Ramblu, tā nav vieta viņiem, tas tiešām ir kā atrakciju parks. Tur arī nemaz nevar kafiju padzert, tikai alu. Tomēr nedomāju, ka pilsēta šobrīd grasītos kaut kā ierobežot, jo ir krīze un tūrisms ir viena no nedaudzām nozarēm, kas nes ienākumus. Bez tam — daudzi no tūristiem brauc tieši arhitektūras dēļ un, domāju, ka tas ir jauki.

Par arhitektiem Eiropā, vai plašākā nozīmē — vispār rietumu pasaulē, ir pieņemts teikt, ka tie ir zaudējuši to lomu, kas tiem bija pirms gadiem trīsdesmit piecdesmit, tieši šīs nobīdes dēļ — no publiskā labuma radītāja uz privātu klientu interešu apkalpošanu. Taču par Spāniju ir tāds kā mīts — tā mēdz teikt, ka tur arhitekts arvien ir kā dievs un cilvēki viņu uztver ļoti nopietni. Vai tā ir taisnība?

Iespējams, ka salīdzinot ar pārējām valstīm tā var arī teikt. Taču, ja lūkojamies uz sevi, tad jāsaka gan, ka mums nav vairs tā loma, kas bija pirms gadiem. Procesā ir iesaistījusies dažādi citi spēlētāji, kas mūsu nozīmi mazina. Varbūt tas nav tādā mērā, kā citās valstīs, tomēr tas noteikti vairs nav tā, kā bija kādreiz.

Kādi ir jūsu iespaidi par Rīgu?

Diemžēl, man neiznāca to redzēt tik daudz, cik es būtu gribējis. Ja runājam par pilsētas blīvumu, tad Rīga, protams ir ar krietni mazāku blīvumu nekā Barselona, ar daudz tukšumiem. Reizē — ļoti skaista pilsēta— ar jūgendstila ēkām, ar koka mājām. Interesanti bija vērot un sekot tiem projektiem, kas tiek attīstīti šajā seminārā. Daži no piedāvājumiem apkaimēm aplūko diezgan komplicētus jautājumus. Rīga ir pilsēta, kurā kādi nelieli, bet mērķtiecīgi jaunievedumi un iejaukšanās publiskajā telpā — kādās asīs vai būtiskos elementos utt., var dot būtisku ieguldījumu, lai artikulētu noteiktas pilsētas daļas.

Artis Zvirgzdiņš, www.a4d.lv

 

1 Comment

  1. Hey Joel,Thanks for the questions I’d be happy to elixapn .I love talking about this stuff!But first, let me say that the goal of this production isn’t to demonstrate the full potential of the equipment, etc. The goals, in the order of priority, are:1. Make a fun and inspiring video about these recording sessions2. Demonstrate the brainstorming/decision-making process used to achieve a desired musical/sonic outcome3. Produce an effective track based on a deliberate idea of what that means for the given track (e.g., danceable or natural or ethereal or )4. Discuss the outcome with anyone and everyone, such as yourselfThe goal for this particular session was to create a dance track. Consequently, it may not sit well with certain people or settings. Nonetheless, we had a goal in mind, and I did my best to achieve it.Back to your production questions the compression on the drums is somewhat unrelated to the idea of drummer’s point of view . The drummer’s point of view is more related to the depth of field. That is, the mix was made to feel like you were sitting in the drummer’s seat on the stage. The depth of field is created by the varying proximity of the instruments, from close to far: Bass, Percussion, Synth, Gtr, Horns, Vocals. The compression on the kick drum is a 3-band compressor. It’s purpose is to shape the tone of the kick drum, specifically for the kick to have shake-your-booty’ impact while still sitting nicely in the mix. If instead I just lowered everything else and turned-up the drums, the balance of the mix would be thrown off. Plus, the tone of the kick is exactly what was in my head for this track so I went for it!But this use of compression is somewhat different then reducing the dynamics of the performance (i.e., what is used to boost volume). Specifically, my use of compression on the kick is affecting the micro-dynamics that is, the dynamics of the envelope of the kick drum (the attack, decay, release, sustain). So, please keep in mind that this production style was used for this track for aesthetic (subjective) purposes not to compete with FM radio. I’d hope that all of my productions would transcend genre and be enjoyable for EVERYBODY perhaps I came up short this time. Please sign up for future videos the next video features a delicate yet lush track that is mostly acoustic and minimally processed (and not built for the dance floor!).Best,-e

Leave a Response